Tālāk: III Daļa. 1931., 1933. un 1938. gads.
Ar ekspozīcijas Vispārējo dziesmu svētku būves autoru laipnu atļauju publicējam projekta Zeme, kas dzied mājas lapā arhitekta Jāņa Dripes faktu un attēlu apkopojumu par Dziesmu svētku būvvēsturi.
II
1895., 1910. un 1926. gads.
1895. gads - IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, Jelgava, blakus Šauļu ceļam pie Annas vārtiem
1895. gadā IV Dziesmu svētku būve pēc K. Pēkšēna projekta tika īstenota Jelgavā. Tā bija vērienīga slēgta būve ar iespēju uzstāties 5000 koristiem un vietām 25000 klausītājiem. Tā laika prese rakstīja, ka šī būve bijusi viena no lielākajām koka konstrukcijas ēkām pasaulē. Svētkos piedalījās 3170 dalībnieki.
Šie Dziesmu svētki pagaidām vēstures pierakstā ir vienīgie, kuri notikuši ārpus Rīgas. Tie notika 1895. gadā Jelgavā no 15. - 18. jūnijam. Svētkus rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība ar advokātu Jāni Čaksti kā rīcības komitejas vadītāju un tolaik tie saucās IV vispārīgie Latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki. Kopkori veidoja ap 3000 dziedātāju, piedalījās arī 170 dalībnieku liels apvienotais orķestris.
Trīs mēnešus pirms svētkiem būvuzņēmējs J. Vītols no līguma atteicās un darbus nācās uzticēt iepriekšējo svētku būvvadītājam J. Kārkliņam. Ar to praktiskās problēmas nebeidzās. IV Dziesmu svētki bija lietainākie visā svētku vēsturē un dalībnieku skaitu tas ietekmēja nelabvēlīgi – pieteikto 5000 dziedātāju vietā uz svētkiem ieradās aptuveni 3000 dziedātāji. Stiprās lietusgāzes dēļ ūdens koncerta laikā tecēja straumēm uz dziedātāju galvām un mūzikas instrumentiem. Situāciju glāba rīcības komitejas vadātājs Jānis Čakste. Par viņa naudu (2600 rubļiem) tika savesti papes ruļļi, sasaukti vienuviet jumiķi un jumtu saveda kārtībā. Nākamajā dienā svētkus lietus vairs netraucēja.
Ēka turpināja arhitekta J. Baumaņa ieviestā veidola tradīciju, bet tās izmēri bija patiesi iespaidīgi – 500 x 240 pēdas (152 x 73 m). J. Vītols atstājis izteikti arhitektonisku aprakstu, “Pa Annas vārtiem no Jelgavas izejot, redzam šosejas malā ēku, kuras fasāde pušķota 4 mazākiem un 2 lieliem, līdz 80 pēdas augstiem torņiem. Starp abiem vidējiem lielākiem torņiem ir liels milzu pusapaļš loks, kādas 70 pēdas platumā un 40 pēdas augstumā, greznots Kurzemes pilsētu vapeņiem, karogiem un vijām. Zem lielā loka atrodas 6 ieejas durvis, katras 10 pēdas platumā. Ieejot ēkas iekšpusē, redzam kādus 1000 stabus, zināmā atstatumā sastādītus, kuri nes ēkas lielo dēļu jumtu. Vidējie 50 līdz 60 pēdas garie stabi atrodas viens no otra ap 80 pēdas attālumā. Jumta čukurs stiepjas 70 pēdas augstu. Ēkas platums ir 240 pēdas un ēka ir apmēram 500 pēdu gara ar lielu estrādi galā.” Savukārt J. Sproģis krievu valodā izdotajā brošūrā ir sniedzis detalizētu iekštelpas aprakstu, “ Pašā ēkas galā paceļas milzīgu izmēru piltuve, kurā ierīkota estrāde 5000 dziedātājiem. Estrādes dziļums ir 50, bet platums apakšējā daļā 80 soļi. Tā sākas nevis tieši no grīdas, bet apmēram 1.5 arš paaugstinājumā, lai pēc tam kāpņu veidā celtos uz augšu, pie kam katras kāpnes platums ir 2.5 arš un izbeidzas piltuves galā diezgan augsti, mazākais 3 asis no grīdas. Celtnes spārniem nav sānsienu un tie izbeidzas ar pusapaļām nojumēm, kas aptver visu koncerta zāli un kurā ierīkotas bufetes. Apgaisošanai 8 vietās pakārti lukturi ar elektriskām lampiņām. ”
Akustiskie risinājumi bija līdzīgi J. F. Baumaņa būvēs lietotajiem. Akustikas eksperts A. Zabrauskis atzīmē, ka kora daļa bija stipri evolucionējusi – platums gandrīz sasniedza vēlāk aprobētos 100 metrus un dziļums bija aptuveni puse no tā. Pirmo reizi šajā būvē redzam no mūsdienu viedokļa pareizu, kāpjošu kora griestu skaņu atstarotāju un jūtami stāvāku kora amfiteātri. Dēļu apšuvumi bija akustiski orientēti.
1910. gads – V Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, Rīga, Melngaiļa ielas apkaime
Pēc 15 gadiem Dziesmu svētki atkal atgriežas Rīgā, šķiet, ka uz mūžīgu palikšanu. Pirmo reizi tiek rīkots konkurss dziesmu svētku būvei, tika iesniegti 5 darbi un pirmā godalga tika piešķirta E. Polem (1872 – 1914) kopā ar arhitektūras studentu E. Auniņu. 1910. gada būve tika uzcelta uz tā laika izstāžu laukuma, vēlākā YMCA sporta laukuma – vietā, kur šodien atrodas Skonto stadions E. Melngaiļa ielā. Būve bija ievērojami mazāka par Jelgavā īstenoto – tajā bija vietas 2300 dziedātājiem un 10236 skatītājiem. Svētkos piedalījās 2303 dalībnieki.
Būvdarbus uzticēja namdarim J. Eizenbergam, kurš darbu veica par 33 700 rubļiem. 1000 rubļu honorāru saņēma arhitekts un 584 rubļus un 60 kapeikas papildus samaksāja par ēkas krāsošanu.
Uzceltā ēka atšķīrās no sākotnējā projekta fasādes risinājumos. Tā arī papildināta ar asimetriski plānotiem restorāniem, saimniecības pagalmu un palīgtelpām.
Arhitekts Pauls Kundziņš šo Dziesmu svētku apskatā pievērsies politiskai situācijai, “Tā kā šie svētki notika ar 15 gadu atstarpi pēc IV svētkiem Jelgavā, pa šo laiku daudz kas bija mainījies politiskā laukā un tautas sabiedriskā struktūrā, to noskaņu traucēja dažādi nepatīkami gadījumi. Sociāldemokrātu partija, kas pēc 1905. gada revolūcijas bija atkal palikusi aktīva, nostājās pret šo sarīkojumu opozīcijā, apzīmējot to par pilsoņu šķiras pasākumu.” Streiku pieteica arī viesmīļi un pamatīgi aizkavēja svētku mielasta sākumu.
1926. gads – VI Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, Rīga, Esplanāde
VI Dziesmu svētki notika 1926. gadā arhitekta Paula Kundziņa (1888 – 1983) projektētajā estrādē Esplanādē. 16 gadi bija pagājuši kopš iepriekšējiem Dziesmu svētkiem. Tā pati Rīga, bet pavisam cita pasaule. I Pasaules karš jau ir vēsture un latviešiem ir sava valsts! 1873. gadā pašapzinīgi un lepni iezīmētais ceļš uz latvisko identitāti bija īstenojies vislabākajā iespējamā veidā. Te arī īstenojās tipoloģiskais pavērsiens. Dziesmu svētki bija „iznākuši” no būves, tika radīts klausītāju lauks un dziedātāju tribīne. Dziesmu svētki notika Rīgas centrā sabiedrisku ēku iekļāvumā – Esplanādē (tajā laikā Vienības laukums).. Pilsētvidē. Estrādē varēja izvietoties 9000 dziedātāji, skatītāju laukā 40 000 apmeklētāji - 31 000 sēdvietas (solu kopgarums sasniedza 15 kilometrus!) un 9000 stāvvietas. Svētkos piedalījās 6526 dalībnieki.
Skaitļi uzskatāmi rāda, ka 16 gadu piespiedu pārtraukums un karš nebija ietekmējis Dziesmu svētku procesu, bet sava valsts un jaunais telpiskais risinājums pulcēja līdz šim nebijušu skatītāju un dalībnieku skaitu. Svētku estrādi uzticēja projektēt tolaik 38 gadus jaunam, bet vēlāk tik pazīstamam latviešu tautas arhitektūras tradīciju apzinātājam, vienam no Brīvdabas muzeja dibinātājiem Paulam Kundziņam. Viņš izveidoja pret Pareizticīgo katedrāli simetrisku lauka plānojumu vienā līmenī. Liektas dziedātāju tribīnes fonā bija Olava komercskola un Pilsētas mākslas muzejs. Jāatzīmē, ka P. Kundziņam bija pieredze līdzīgu pasākumu būvju projektēšanā šajā vietā – te viņa projektētās estrādēs 1922. gadā notika Latviešu jaunatnes svētki un 1923. gadā Dziesmu dienas. Svētku rīkošanai bija noteikts kopējs budžets 170 000 latu apmērā, būves un to nojaukšana maksāja 62 633 latus. Dziedātāju estrāde bija 95 m gara un 29 m plata, tās augstākais pakāpiens bija 10 m virs zemes līmeņa. Ap Estrādi bija izvietotas 15 palīgbūves svētku dalībnieku un skatītāju vajadzībām. Visas būves bija krāsotas gaiši pelēkas, bet Estrādes iekšpuse ķiršu sarkana.
Šiem Dziesmu svētkiem netika veidota īpaša būvkomisija. Visus celtniecības darbus veica būvuzņēmējs L. Neiburgs.
Tālāk: III Daļa. 1931., 1933. un 1938. gads.
1 Materiāla sagatavošanā izmantoti attēli un fakti no publikācijas žurnālā “Latvijas architektūra”, 1938., Nr 1, 4. – 16. lpp., publikācijām izdevumā “Dziesma”, 1990., I, II, III, IV (autors - J. Dripe), LNB kolekcijas – Dziesmu svētku krātuve. https://dziesmusvetki.lndb.lv/
