Ar ekspozīcijas Vispārējo dziesmu svētku būves autoru laipnu atļauju publicējam projekta Zeme, kas dzied mājas lapā arhitekta Jāņa Dripes faktu un attēlu apkopojumu par Dziesmu svētku būvvēsturi.

IV
1948., 1950., 1955., 1990. gads un Lielās estrādes jaunbūve 2021. gadā.

1948. un 1950. gads – X un XI Vispārējie latviešu Dziesmu svētki ( I un II Dziesmu svētki LPSR reģistrā), Rīga, Esplanāde

Pēc kara divi Dziesmu svētki atkal notika ierastajā vietā Esplanādē 1948. un 1950. gadā. Svētkos piedalījās attiecīgi 20 803 un 18 735 dalībnieki. Abiem svētkiem tika izmantota viena būve, mainījās vien to dekorācijas. Dziesmu svētku būves autors atkal bija A. Birzenieks un tā bija izteikti līdzīga Latvijas brīvvalsts laika būvēm. Bet lozungi un repertuārs bija pavisam cits.

Tieši 10 gadus pēc iepriekšējiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem, kuri notika vēl neokupētā Latvijā, 1948. gadā tika rīkoti pirmie svētki padomju sistēmas ietvaros. 1947. gadā svētku rīkošanai tika nodibināta Centrālā republikāniskā Dziesmu svētku komisija. 1948. gada Dziesmu svētki tika rīkoti saistībā ar 75. Vispārējo dziesmu svētku gadskārtu, bet 1950. gada Dziesmu svētki par godu Padomju Latvijas 10. gadadienai. Skatītāju lauks bija vienā līmenī un plaša tribīne dziedātājiem ar pakāpieniem. Plānojums atkal tika veidots simetriski pret Pareizticīgo katedrāli. Ņemot vērā arhitekta pieredzi, dziedātāju tribīne bija ar optimālu augstumu un slīpumu, bet konstruktīvo un stilistisko tīrību bija nomainījusi formu eklektika ar nefunkcionāliem dekoratīviem elementiem.

Dziesmu svētku politizāciju uzsāka K. Ulmaņa valdība IX Dziesmu svētkos. 1948. un 1950. gada Dziesmu svētkos ideoloģija kļuva vizuāli dominējoša – Ļeņina un Staļina portreti un slavinājuma teksts Staļinam latviešu un krievu valodā dominēja aplocē virs koristiem. Svētki bija vērienīgi dalībnieku skaita ziņā. Arī tā bija sava veida ideoloģija – parādīt, ka latviešiem tik svarīgo Dziesmu svētku tradīciju padomju iekārta ievērtē un vērienīgi turpina. Tiesa, ar būtiskām repertuāra izmaiņām.

Tradicionāli Dziesmu svētki notika Jāņu nedēļā, bet padomju laikā to norisi pakārtoja Padomju Latvijas dibināšanas laikam jūlijā. Vienlaikus ar 1948. gada Dziesmu svētkiem Esplanādē, “Dinamo” stadionā notika I Deju svētki. Svētkos kopumā piedalījās 448 kolektīvi.

1950. gadā tradicionālā Dziesmu svētku gājiena vietā Uzvaras laukumā tiek sarīkota karaspēka parāde un darbaļaužu demonstrācija par godu Padomju Latvijas 10. gadadienai, kurā bija jāpiedalās arī kopkora dziedātājiem. Priekšnesumus krievu valodā sniedza Rīgas garnizona karavīru 800 dziedātāju lielais apvienotais koris.

1955. gads – XII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, Rīga, Mežaparks

Pēc ievērojamu latviešu arhitektūras korifeju uzskaitījuma Dziesmu svētku būvju autorības kontekstā, kā likteņu ironija liekas fakts, ka vairāk kā pusgadsimtu kalpojusī un nācijas pašapziņai tik svarīgā Lielā estrāde Mežaparkā - dabas ietvarā 1955. gadā tika uzcelta pēc Vladimira Šņitņikova projekta. Arhitekts, kurš nezināja latviešu valodu un nekādi nebija saistīts ar mūsu dziedāšanas kultūras tradīcijām, jo ieradās Latvijā pēc kara. Estrādes projektēšanā gan piedalījās arhitektes K. Daujāte un G. Irbīte, kā arī tēlnieks Ļ. Bukovskis. Kā konsultants tika aicināts arī A. Birzenieks. Būve bija plānota 7000 dziedātājiem un 35 000 skatītājiem. Ar nacionālu un padomisku dekoratīvo elementu mistrojumu būves arhitektoniskajā noformējumā. Divi skulptūru pāri ilustrēja padomju laika Dziesmu svētku ideoloģisko traktējumu – uz pašu izauklētiem Dziesmu svētkiem latviešu tautumeitu ved lielās Krievzemes meita, bet latviešu tautu dēlu – senkrievu kareivis! Šīs skulptūras tika noņemtas un Staļiniski barokālās arkas demontētas pirms 1990. gada Dziesmu svētkiem. 1955. gada jeb XII Dziesmu svētkos piedalījās14 192 dalībnieki. Vairāk par pusgadsimtu šī būve tika izmantota tik lietpratīgi, ka Ilze Martinsone rakstā par Lielās estrādes jaunā skatītāju lauka izveidi to nodēvē par „nācijas izdzīvošanas stūrakmeni”, bet nojaukšanas procesu interpretē kā pozitīvas un uz nākotni vērstas „nācijas asaras”. („LA” Nr.139, 2018, 32 - 35.lpp)

1972. gadā estrādē tika veiktas nelielas pārbūves pēc arhitektes Ināras Caunītes projekta. 1989. gadā arhitekti Juris Paegle un Andrejs Ģelzis kopā ar būvakustiķi Andri Zabrauski izstrādāja un īstenoja pārbūves projektu 1990. gada XX Dziesmu svētkiem, kas zīmīgi ar trimdas latviešu koru un deju grupu piedalīšanos. Tiesa, projektā bija virsdiriģentu pieprasīti estrādes ietilpības pārspīlējumi un līdz ar to radās akustiskas problēmas. Svētkos piedalījās 35 438 dalībnieki.

2006. gadā tika izsludināti divi konkursi Lielās estrādes pārbūvei – vienā tika iesniegts viens projekts, kuru izstrādāja Brīnišķīgo projektu birojs. Otrā konkursā tika iesniegti divi projekti – tos izstrādāja birojs 8.A.M. kopā ar Lejnieku projektēšanas biroju un birojs Sarma&Norde. Visi priekšlikumi paredzēja radikālas Lielās estrādes un teritorijas pārveides, kuras Rīgas dome ieskatīja par nereālām un konkursantu skaitu par nepietiekamu.

2007. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss. Tika iesniegti 17 arhitektu biroju darbi no 4 valstīm. Akustiskos risinājumus bija piedāvājuši Latvijas, Vācijas, Japānas un ASV būvakustiķi. Uzvarēja darbs, kura arhitektoniski mākslinieciskās koncepcijas autori bija: Austris Mailītis, Ivars Mailītis un Matīss Mailītis (Mailītis A.I.I.M.). Arhitektūras risinājumu autori: Juris Poga, Marika Bašena un Žanna Turova (Arhitekta J. Pogas birojs). Akustiskie risinājumi: Gundars Kozlovskis un Karlheinz Muller (Vācija). Projekta vadītājs: Juris Poga. Uz konkursa projekta bāzes tika izstrādāts un apstiprināts izvērsts skiču projekts ar daļēji pārsegtu skatuves daļu 11 000 dziedātājiem, 34 000 sēdvietu un tikpat daudz stāvvietu klausītājiem. Sākoties ekonomiskajai krīzei 2009. gadā tehniskā projekta izstrāde tika apturēta.

2016. gadā projektēšana tika atsākta atbilstoši konkursa idejai un skiču projektam. Mežaparka Lielās estrādes jaunais veidols un funkcionālais izkārtojums vainago Dziesmu svētku būvju klāstu kā pasaules kontekstā unikāls telpisks veidojums – skanošs trauks tautas 150 gadus auklētai un 2008. gadā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautai kopdziedāšanas kultūrai. Tāds nācijas kultūras atpazīstamības kods. Uz Latvijas simtgades XXVI Dziesmu svētkiem 2018. tika pabeigta skatītāju lauka pārbūve. Svētkos piedalījās aptuveni 43 000 dalībnieki.

Uz 2020. gadā plānotajiem, bet Covid 19 pandēmijas dēļ nenotikušajiem Skolēnu Dziesmu svētkiem tika izbūvēta dziedātāju estrāde, bet 2021. gadā tika pabeigta telpu izbūve zem dziedātāju estrādes, tehniskās būves un visas teritorijas labiekārtojums 9.3 ha kopplatībā. Jaunajā versijā vietas estrādē ir 12 874 dziedātājiem un 30 550 skatītāju sēdvietas. Variantā bez soliem skatītāju laukā var pulcēties 70 000 cilvēku.

Unikalitāti, mēroga vērienu un novitāti mēs varam piesaukt raksturojot šīs būves dažādas komponentes, bet pāri visam ir tēla vizuālā tīrība un atbilstība uzdevumam, askēze, tonālā disciplīna, materiālu īstums un funkcionalitāte – dziesmu kalns skatītāju lauka tēlā, sidraba birze estrādes veidolā ar akustisko paneļu “lapām” ir semantiski precīzas un reizē funkcionālas ansambļa komponentes.

1 Materiāla sagatavošanā izmantoti attēli un fakti no publikācijas žurnālā “Latvijas architektūra”, 1938., Nr 1, 4. – 16. lpp., publikācijām izdevumā “Dziesma”, 1990., I, II, III, IV (autors - J. Dripe), LNB kolekcijas – Dziesmu svētku krātuve. https://dziesmusvetki.lndb.lv/