Latviešu dziesmu svētki 1873. gada jūnija beigās kļuva par svarīgu Baltijas mediju notikumu. Tieši ar laikrakstu starpniecību plašāka publika uzzināja par Rīgā sanākušajiem dziedātājiem, koncertiem, svinīgajām runām, skolotāju un zemkopju sanāksmēm un citiem dziesmu svētku pasākumiem. Mūsdienās laikrakstu rodamās reportāžas, apraksti un publicētās latviešu nacionālās kustības līderu runas vai to atstāsti ir lielisks informācijas avots par pirmajiem Latviešu dziesmu svētkiem. Turklāt šie materiāli ir visiem pieejami tīmekļa vietnē – Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā bibliotēkā periodika.lv
Mediji
19. gadsimtā par galveno masu mediju kļuva laikraksti, jo bija pieaugusi nepieciešamība pēc aktuālās informācijas par vietējiem un ārvalstu notikumiem, viedokļrakstiem, iespējas ievietot reklāmas un sludinājumus, kā arī interesantas lasāmvielas atpūtas brīžiem, ko lielākoties veidoja romānu publikācijas turpinājumos un dzeja. 19. gs. 70. gadu sākumā mūsdienu Latvijas teritorijā iznāca 10 laikraksti, trīs žurnāli un četri oficiālie izdevumi. Skaitliskā ziņā dominēja avīzes vācu valodā, kas bija adresētas pilsētniekiem, tomēr pakāpeniski savas pozīcijas nostiprināja arī latviešu laikraksti. Ar Krievijas impērijas varas institūciju atbalstu sāka iznākt arī preses izdevums krievu valodā, kuru uzdevums bija stiprināt cara varas un krievu valodas pozīcijas Baltijā. Mediju attīstību sekmēja izdevējdarbības kļūšana par ienesīgu un perspektīvu uzņēmējdarbības nozari. Rīgā un Jelgavā darbojās modernas tipogrāfijas, kas ātrā tempā spēja nodrukāt kārtējos laikrakstu numurus vairākos tūkstošos eksemplāru. Lasītāji presi saņēma ar abonēšanas sistēmas starpniecību, tomēr laikrakstu un žurnālu atsevišķus numurus varēja iegādāties gan grāmatu bodēs, gan pārtikas un ēdienu veikalos, kafejnīcās un viesu namos.
“Baltijas Vēstnesis”
Laikrakstam “Baltijas Vēstnesis” (1868–1906) bija svarīga loma gan Rīgas Latviešu biedrības darbības, gan tās rīkoto Latviešu dziesmu svētku organizēšanā. Tā redaktors bija viens no ievērojamākajiem latviešu nacionālās kustības līderiem Bernhards Dīriķis (1831–1892), kurš vienlaikus bija arī izcili profesionāls žurnālists. 1873. gadā “Baltijas Vēstnesis” iznāca reizi nedēļā, un tā redakcija atradās uz Dzirnavu ielas starp Suvorova (mūsdienās – K. Barona) ielu un dzelzceļu. Laikraksta slejās bija rodama visa dziedātajiem nepieciešamā informācija, lai gatavotos koncertiem un lai pa dažādiem ceļiem veiksmīgi ierastos Rīgā. Pirms svētkiem “Baltijas Vēstnesis” rakstīja: “Katru dienu, kas mūs šiem svētkiem tuvāk ved, dzird sirdis stiprāk pukstam, pie vieniem no prieka, pie otriem atkal no rūpēm, vaj viņi arī labi izdosies. Ja viņiem būs labi izdoties, tad vajag būt labai dziedāšanai, labai kārtībai un pa daļai ari labai ieņemšanai, ar ko izdošanas segt. Par labu dziedāšanu gādās mūsu dziedātāju kori un viņu krietni vadoņi; par kārtību jāgādā – visiem.” Pašam pirmajam īsajam atskatam uz jau tik tikko notikušajiem dziesmu svētkiem “Baltijas Vēstnesis” deva skanīgu nosaukumu “Rīga dimd”. Plašus aprakstus par pašu svētku norisi, kā arī par to laikā notikušo Pirmo vispārējo skolotāju sapulci un Otro latviešu lauksaimnieku sapulci laikraksts publicēja visu jūliju. Tomēr “Baltijas Vēstnesim” nācās saņemt arī taisnoties rīdzinieku priekšā, ka viņi (viņuprāt) nav saņēmuši pietiekami daudz informācijas par gaidāmajiem svētkiem un tādēļ nav devušies uz koncertiem. Laikraksts paskaidroja, ka viņiem pašiem bija jābūt vērīgākiem, jo par Latviešu dziesmu svētkiem laikus ir rakstījuši visi latviešu laikraksti, tāpat nedēļu pirms tiem ziņas publicētas vietējos vācu un krievu laikrakstos, kā arī Santpēterburgas un Maskavas presē.
Rīgas laikraksti
Bagātīga informācija par Latviešu dziesmu svētkiem lasāma arī latviešu nedēļas laikrakstā “Mājas Viesis” (1856–1910), kas tika izdots Anša Leitāna (1815–1874) redakcijā. Šis izdevums svētkus nodēvēja par “Latvju tautas goda dienu” un par tautas vienprātības liecību.
Par Latviešu dziesmu svētkiem rubrikā “Inland” (Iekšzeme) izsmeļoši vēstīja lielākais vācu laikraksts “Rigasche Zeitung” (1778–1889; Rīgas Avīze). Tas īpašu uzmanību pievērsa studentu goda sardzei svētku gājienā un koncertos, Latviešu skolotāju sapulcei un dziedāšanas skanīgumam. Tomēr “Rigasche Zeitung” mulsināja latviešu valodas plašais litojums saturiski daudzveidīgos pasākumos un tas, ka svētkos faktiski varēja iztikt bez vācu valodas. Salīdzinoši mazāk materiāla tika publicēts krievu laikrakstā “Rizhskii vestnik” (1869–1917; Rīgas Vēstnesis); tas parādījās sadaļā “Gorodskaya letopis’” (Pilsētas hronika). Laikraksts atzina, ka Latviešu dziesmu svētki kļūs par vienu no ievērojamākajiem notikumiem Rīgas dzīves hronikā.
Kurzemes laikraksti
Kurzemes laikraksti uz Rīgā notiekošajiem Latviešu dziesmu svētkiem raudzījās ar apbrīnu. Jelgavā iznākošās “Latviešu Avīzes” (1822–1915) piedāvāja izsmeļošus svētku norišu aprakstus. Laikraksts šo notikumu nodēvēja par “augstiem goda svētkiem”, kādus mūsu tēvija vēl nekad nav pieredzējusi. Laikraksts uzsvēra, ka šajos svētkos “ne vien Rīgas lielais pilsēts dimdēja [..], bet aiz kuriem dimdēja un vēl ilgi dimdēs mīļa dārga Latvija”.
Ar nelielu kavēšanos Latviešu dziesmu svētku apraksti parādījās arī Kurzemes vācu izdevumos “Mitauische Zeitung” (1832–1919; Jelgavas Avīze) un “Libausche Zeitung” (1858–1906; Liepājas Avīze). Diemžēl tikai daļēji tie bija oriģinālmateriāli, laikraksti izlīdzējās arī ar pārpublicējumiem no “Rigasche Zeitung”.
